Iepirkumu vērtēšanas teorija

Iepriekš es kritizēju plaši izmantotu iepirkumu vērtēšanas sistēmu. Par laimi mums, arī citās valstīs šādu sistēmu izmanto. Tā rezultātā ir tapis lērums novērojumu un pat zinātnisku rakstu par šo tēmu. Palūkosim citu pieredzi un secinājumus. Ko varēsim ņemt vērā?

Esmu ilgstoši interesējies par ranžēšanas teoriju. Tā lielākoties centrēta ap vēlēšanām, jo tieši uzdevums, kā godīgi apvienot vēlētāju viedokļus vienā kopvērtējumā, visbiežāk kādam licies interesants. Mana interese arī bieži vērpusies ap ranžēšanas teorijas pielietojumiem sportā, kur sporta spēļu maču iznākumiem, tenisa turnīros gūtajām vietām, F1 sacīkšu rezultātiem vai CS:GO turnīra iznākumiem tiek pēc kaut kādiem principiem piešķirti punkti un rēķināti kopvērtējumi.

Teorētiskie principi

Daži no galvenajiem principiem ir nemainīgi kā vēlēšanās, tā sportā, tā arī iepirkumos. Mēs visos gadījumos par ideālo risinājumu uzskatām tādu, kur eksistē Kondorsē uzvarētājs, t. i. ja piedāvājums A atzīts par labāko, tad tas nozīmē, ka tas ir labāks par visiem citiem kandidātiem B, C un D. Nevis labāks par B un C, bet zaudē pret D, kā tas var gadīties sporta spēlēs.

Tāpat arī manis iepriekš izvirzītais iebildums, ka iepirkumā piesakoties trešajam, vissliktākajam kandidātam, nedrīkstētu mainīties preference starp pārējiem diviem kandidātiem, ir interesants arī vēlēšanu teorijā. Tur to sauc par neatkarības aksiomu. Ja A ir labāks nekā B, tad A jāpaliek virs B neatkarīgi no tā, vai konkursā piedalās arī C vai nē.

Pēdējā laikā esmu iepazinis arī specifiskāku literatūru tieši par iepirkumiem. Uzzināju šo to tādu, ko iepriekš nebiju iedomājies.

Iepirkumu pētījumi

Vispirms jāatzīmē, ka vairums pētījumu tēmēti privātā sektora iepirkumiem, kur lēmumu pieņemšanas principi var būt mazliet citādi un sadarbība var būt ar neierobežotu termiņu. Arī caurredzamība un paredzamība privātos iepirkumos nav tik fundamentāli nepieciešama kā publiskajos iepirkumos. Galu galā, ja A pēc punktiem sanāk labāks nekā B, bet mēs visi komisijā redzam, ka formula nogļukojusi un B īstenībā būtu izdevīgāks, tad privāts uzņēmējs var slēgt līgumu ar B. Bet valstij ir jāpieturas pie sākotnēji izvirzītajiem kritērijiem un jāslēdz līgums ar A.

Tāpēc jāuzmanās, vai konkrētā pētījuma secinājumi ir piemērojami valsts iepirkumiem. Par laimi, tāda literatūra ir. Brīnumainā kārtā eksistē ne tikai dažādas (zinātniskākas un politiskākās) iepirkumu nozares konferences, bet pat Publisko iepirkumu žurnāls.

Protams, mūsu iztirzātās problēmas ir pazīstamas arī citās valstīs. Arī citi ir secinājuši, ka relatīva vērtēšanas metode nevar būt godīga un izdevīga godīgām pusēm. Vienkāršs pamatojums — tajā īstās vērtēšanas formulas nav noteiktas nolikumā, bet kļūst zināmas tikai pēc piedāvājumu atvēršanas. Jo tās taču ir atkarīgas no “labākā” katrā pozīcijā.

Telgens un Šotanuss izvirza tēzi, ka atklāta un absolūta vērtēšanas sistēma ir izdevīgāka arī pasūtītājam. Ja tas skaidri nosaka, cik punktus dabūs konkrēts piedāvājums, tad arī kandidāti var pielāgot savus piedāvājumus pircēja vajadzībām — ja pasūtītājam kritiski svarīgs ir ātrums, tad kandidāti sagatavos piedāvājumus ar īsāku termiņu, bet augstāku cenu. Ja lielāka nozīmē ir cenai vai speciālistu kvalifikācijai, tad optimizēs to. Tas ir ievērojami labāk par mūsu tagadējo, relatīvo sistēmu, kur kandidāti pielāgo piedāvājumus nevis pasūtītāja prioritātēm, bet mēģinot uzminēt konkurentu piedāvājumus un tos apspēlēt.

Arī citi ir līdzīgi demonstrējuši, ka pie relatīvām vērtēšanas metodēm dalībnieki ir spiesti optimizēt piedāvājumus nevis pēc pasūtītāja vajadzībām, bet pēc spēļu teorijas prinicipiem. Šai rakstā izcelta interesanta detaļa, ka šādi veidotos konkursos dažreiz izveidojas situācija, ka otrajā vietā palikušais var pēkšņi kļūt par uzvarētāju, ja sekmīgi apstrīd trešās vietas piedāvājumu un panāk tā diskvalificēšanu. Vai nav absurdi?

Čens arī izceļ, ka eksistē arī vismaz viena relatīva punktu formula, kurai secības maiņas paradokss (pievienojot vai noņemot kādu kandidātu) nav spēkā:

Lai arī šis rezultāts ir atkarīgs no atskaites (zemākās) cenas, punktu atšķirība starp diviem piedāvājumiem tāda nav. Ja atškirība starp A un B sanāk 12 punkti, tad tas tā paliks neatkarīgi no labākās cenas. Izmainīsies tikai tas, vai tie būs 30 un 18 punkti vai 37 un 25.

Tomēr, kā visas relatīvās metodes, arī šī neļauj uzņēmējam saprast, kāds tieši būs faktiskais dažādu pozīciju svars pirms visi piedāvājumi ir atvērti. Neļauj saprast, cik ļoti pasūtītāja acīs tiek vērtēta cena, bet cik — citas prasības.

Baumo, ka zināmi kādi 70 kandidātu salīdzināšanas piegājieni, bet šajā rakstā salīdzināti 38 no tiem. Papildus jau minētajiem secības paradoksiem, šai pētījumā, analizējot reālus iepirkumus, vērtēta arī aizsardzība pret ļoti lielām cenām — izvērtēts, cik bieži ar vienu vai otru formulu gadās situācija, kurā faktiskais uzvarētājs būtu uzvarējis arī tad, ja būtu iesniedzis 50 reizes lielāku cenu. Pie mums (un daudz kur citur) populārajai sistēmai šis risks ir 10%. Traģiski. Bet ir pazīstamas arī traģiskākas sistēmas.

Salīdzinājumu raksts analīzē izmanto arī izolīnijas. Vērtīgs un uzskatāms analīzes instruments, par kuru, ja saņemšos, pastāstīšu jums atsevišķā reizē.

Šeit interesanti atstāsta, kā zemākās cenas kritērijs ir ASVā piespiedis uzņēmumus pārdot valstij iespējami švakākos produktus, kam sekojusi pretreakcija radīt komiski detalizētas specifikācijas, kas savukārt rada tālākas problēmas ar sašaurinātu izvēli, formālām atbilstībām utt. Šai rakstā rekomendēts, ka labāk izmantot nevis vērtēšanas sistēmu ar cenas pārvēršanu punktos, bet visu parametru izteikšanu atbilstošā cenas korekcijā.

Noskaidroju, ka iemesli praksē neizmantot labākas metodes parasti ir tādi, ka teorētiski labās pētnieku metodes iepirkumu rīkotājiem šķiet pārāk sarežģītas. Vai konkursu rīkotāji gluži vienkārši nezina, ka eksistē alternatīvas. Gandrīz nekad rīkotāji nav modelējuši, kādi piedāvājumi viņu sistēmā saņemtu vienu vai citu rezultātu. Un, galu galā, manis iepriekš aprakstītās problēmas daudzi iepircēji uzskata par tikai hipotētiskām.

Nevaru apstrīdēt, ka citas pieejas ir sarežģītākas. Tās kā minimums prasa konkursa rīkotājam izvēlēties atskaites cenas vai precīzi definēt, kā pārrēķināt naudiņas punktos. Vai kvalitātes kritērijus naudiņās. Tas prasa būtiski vairāk iedziļināšanās un zināšanu nekā uzrīkot konkursu ar relatīvu vērtēšanu un ļaut, lai dalībnieku piedāvājumi paši nosaka “tirgus cenas” jeb atskaites sistēmu.

Toties nostāju, ka problēmas ir tikai teorētiskas, apgāž pagājušā gada marta pētījums, kurā, izvērtējot vairākus simtus Nīderlandes publisko iepirkmu, autori noskaidrojuši: viens no katriem četrdesmit iepirkumiem būtu beidzies ar citu iznākumu, ja kāds no neuzvarējušajiem pieteikumiem nebūtu konkursā nemaz. Bet tāda iespēja, ka fiktīvs papildus kandidāts varētu izmainīt secību starp esošajiem kandidātiem, identificēta katrā piektajā iepirkumā. Traki, ne?

Kāda ir citu pieredze?

Diemžēl, visvairāk ir slikto piemēru. Līdzīga sistēma mūsējai, ar identiskām problēmām, ir daudzās valstīs. Tāda ir Zviedrijā, tāda ir Nīderlandē un komiskākais — relatīva vērtēšana ar likumu esot noteikta par obligātu Dienvidāfrikā.

Un nē, iepriekšējā rakstā aplūkotais dziesmusvētku iepirkums, protams, nav vienīgais gadījums, kad mūsu sistēma novedusi ķezā. Nīderlandē Utrehtas pašvadībai bijis drukas štruntiņu iepirkums, kurā uzvarēja Océ, otrajā vietā atstājot Xerox un trešajā Ricoh. Izrādījās, ka Océ piedāvājumā tomēr kaut kas nav labi, tāpēc Utrehta lēma līgumu slēgt ar otra… Nē, nē, nē, LOL.

Utrehta atkārtoti piemēroja pigorus formulas un pēkšņi izrādījās, ka par labāko kļūst Ricoh piedāvājums, kurš iepriekš bija trešajā vietā. Un par visu šo cirku, protams, mēs varam lasīt tāpēc, ka Xerox šo noveda tiesā, kur zaudēja, bet uzvarēja pārsūdzējienu un pārpārsūdzējienu. Vai mums arī tā gribas?

Atgriežoties mierīgākā garā, daži autori, pētot itāļu uzņēmumu uzvedību publiskajos iepirkumos, novērtējuši, ka savstarpēji neatkarīgas vērtēšanas sistēmas nodrošina par 30% labāku cenas un kvalitātes attiecību iesniegtajos piedāvājumos.

Atcerieties, iepriekšējā rakstā es piedāvāju ieviest nosacījumu ”kandidāta vērtējums konkursā nedrīkst būt atkarīgs no citu kandidātu piedāvājumiem”? Tas ir reāli. Izrādās — Portugāles sabiedrisko līgumu kodeksā šāds punkts jau ir iekļauts.

Secinājumi

Literatūras izpēte apstiprina to, ka aizliegumam veidot relatīvus (no konkurentiem atkarīgus) vērtējumus ir vieta. Un noteikti ir nepieciešamas arī vadlīnijas, kas pateiks, ko tad īsti darīt. Procesam jābūt iespējami vienkāršam — tādam, ko grūti salaist grīstē. Tādam, ko viegli saprast gan organizatoriem, gan dalībniekiem. Tādam, kurā dalībnieki var paši modelēt, vai vērts darīt ātrāk un sadabūt papildus speciālistu, vai tomēr tas pasūtītājam šķiet it kā vēlami, bet ne ļoti vērtīgi.

Protams, šis pārskats nav zinātnisks. Es neizvērtēju visu rakstu ticamību un neveidoju svērtu apkopojumu. Uztveriet šo tikai kā ieskatu literatūrā.

Bet nākošajā rakstā apskatīsim praktiskas idejas — kā tad īsti mēs varētu vērtēt iepirkumus, lai tas būtu reālistiski, saprotami un godīgi? Vai nojaut, kura no šeit minētajām (vai varbūt tikai rakstos atrodamajām?) sistēmām ir tā, kuru par mums optimālāko risinājumu uzskatu es?

Publicēts 2023-01-21