Valsts iepirkumi

Ar iepirkumiem ir dimbā. Katru dienu tiek publicēti iepirkumi, kuros vērtēšanas sistēma tā vien uzprasās pēc manipulācijām un ļauj viegli izvēlēties tādu uzvarētāju, kura piedāvājums nebūt nav labākais. Iztirzāsim šo problemātisko sistēmu un tās trūkumus. Pameklēsim piemērus un padomāsim, ko varētu darīt lietas labā.

Iepirkuma process paredzēts, lai valsts iestādes un uzņēmumi godīgā konkurencē varētu izvēlēties komersantu, kas sniegs valstij nepieciešamo pakalpojumu pēc iespējas izdevīgāk. Izdevīgumu drīkst mērīt dažādi: pēc cenas, kvalitātes, termiņiem… Dažos gadījumos tiek izmantoti vairāki saimnieciskā izdevīguma mēri un, lai saliktu tos kopā, tie tiek pārvērsti punktos pēc noteikta algoritma.

Tieši viens no šādiem punktu aprēķina algoritmiem ir šī raksta fokusā. Tas ir nelāgs, bet bieži izmantots algoritms, kas ļauj vairāk punktu iegūt dārgākam piedāvājumam. Turklāt, tas var notikt ne tikai ļaunprātīgu manipulāciju rezultātā, bet arī salīdzinot normālus, godīgus piedāvājumus.

Izdomāt vērtēšanas sistēmu ir grūti. Īpaši tad, kad cenas nav vienkārši summējamas, bet jāņem vērā gan fiksētās izmaksas, gan stundu darbs, gan varbūt pat gūstamie ieņēmumi, izpildes termiņi un kvalitāte. Un tādā gadījumā iepirkumu autori aizņemas vērtēšanas sistēmu no citiem iepirkumiem. Bet ne vienmēr tas paraugs ir tiešām bijis etalona vērts.

Kādai jābūt vērtēšanas sistēmai?

Atbilde uz šo jautājumu ir pavisam vienkārša. Vērtēšanas sistēmai jānodrošina kandidātu ranžējums, kas par vislabāko atzīs to piedāvājumu, kurš ir visizdevīgākais.

Protams, “visizdevīgākais”, var definēt dažādi, tāpēc sāksim ar vienkāršāku skatu. Uzskatīsim, ka piedāvājumus vērtējam tikai pēc izmaksām un par vislabāko tad jāatzīst piedāvājums, kurš izmaksās mazāk. Vai tiešām iespējams izdomāt šķietami ticamu ranžēšanas sistēmu, kas nespēj no cenām izvēlēties lētāko piedāvājumu? Izrādās, birokrātu spējas ir neierobežotas!

Kāda ir šī sliktā sistēma?

Vispirms katrā izmaksu pozīcijā (piemēram, projektēšanā, piegādē, uzstādīšanā, …) tiek no visiem piedāvājumiem atrasta zemākā cena.

Pēc tam katra konkursanta saņemto punktu skaitu šajā pozīcijā aprēķina, dalot labāko no piedāvātajām cenām ar šī dalībnieka piedāvāto cenu. Var pamanīt, ka iegūtais skaitlis būs robežās starp 0 un 1 un raksturos cenas “labumu” — jo tuvāk labākajai cenai ir kandidāta piedāvājums, jo tuvāk vieniniekam būs šī attiecība. Labākās cenas piedāvātājam tas vienmēr būs 1. Izklausās feini. Vai vismaz loģiski.

Protams, ne visas pozīcijas ir vienlīdz lielas vai vienlīdz būtiskas, tāpēc šo iegūto skaitli vēl pareizina ar pozīcijā iegūstamo punktu skaitu. Vienā pozīcijā tas būs 5, citā 40. Bieži nolikumos tēmēts uz to, lai maksimāli iegūstamais punktu skaits būtu 100. Kopā iegūstam šādu formulu:

Vari pataustīt sistēmu praktiski, šajā kalkulatorā mainot piedāvātās cenas un vērojot, kā tās ietekmē piešķirtos punktus un konkursa rezultātus.

Sīkāk vari padarboties šeit.

Precizēšu, ka šo sistēmu neliek lietot nekādi normatīvie akti. Iepirkumu autori to izvēlas, jo nevar atrast labāku variantu, ko izvēlēties. Bet kāda tad īsti vaina šādai vērtēšanai?

Sistēma nav stabila

Ja konkursā ir saņemti divi piedāvājumi (A un B), tad, manuprāt, ir sekojošas iespējas:

• A piedāvājums ir labāks nekā B piedāvājums.
• B piedāvājums ir labāks nekā A piedāvājums.
• Abi piedāvājumi ir vienlīdz labi.

Man tas izklausās loģiski. Tev, lasītāj, es ceru, tas izklausās tik loģiski, ka tu pat nesaproti, kāpēc es uzskaitu šos acīmredzamos variantus. Lūk tāpēc, ka mūsu iepircēji ir atraduši sistēmu, kurā tā nesanāk. Šai sistēmā vienubrīd piedāvājums A ir labāks nekā B, bet citubrīd sanāk otrādi.

Lūk, aplūkosim divus šādus piedāvājumus divās vienlīdzīgi svērtās pozīcijās:

Ja rēķināsim vienkārši saskaitot izmaksas, redzēsim, ka “Lāga zeļļu” piedāvājums kopā izmaksātu 300 naudiņas, bet “Brāķis & co” piedāvājums būtu mazliet izdevīgāks — izmaksātu 290. Kalkulators parāda, ka arī šeit pētītā vērtēšanas sistēma par mazliet labāku atzīst “Brāķis & co” piedāvājumu, kaut gan atšķirība ir tikai ap 1%, nevis 3% kā rādīja elementārāks salīdzinājums.

Bet lūk kā izmainās situācija, ja konkursā izlemj pieteikties vēl viens dalībnieks:

Lai arī jaunais dalībnieks “Uzmetiens” ir iesniedzis pēc jebkuras metrikas švakāko piedāvājumu un par uzvaru necīnās, paskatiet, kā viņa piedāvājums ietekmējis pārējo punktus otrajā pozīcijā. Un ne tikai tur. Arī pavisam kopā “Lāga zeļļu” piedāvājums ir pēkšņi kļuvis par labāko, pēkšņi apsteidzot konkurentu “Brāķis & co”, kaut gan nedz viena, nedz otra piedāvājums nav mainījies.

Un jo zemāku cenu “Uzmetiens” otrajā pozīcijā piedāvātu, jo vienādāki kļūtu pārējo dalībnieku punkti tajā. Ja vienam kandidātam izdodas kādā pozīcijā pamatot (vai komisija pamatojumu neprasa) pavisam zemu cenu, tad pārējo konkursantu punkti šai pozīcijā kļūs pavisam mazi, vienādi un nevērtīgi. Dažādus šādus scenārijus vari modelēt pilnajā kalkulatora saskarnē.

Sanāk, ka konkursa dalībnieks var sadārdzināt kādu pozīciju un palūgt citam uzņēmumam, lai piesakās konkursam ar fiktīvu piedāvājumu, kur attiecīgā pozīcija ir īpaši lēta un padara visu punktus šai pozīcijā nebūtiskus. Pārāk trakus šādus gadījumus vajadzētu novērst publisko iepirkumu likuma nosacījumam par nepamatoti lētu piedāvājumu diskvalificēšanu, bet, ja nu komersants spēj pamatot, kāpēc viņiem šī pozīcija ir “pamatoti” lēta?

Ja mūsu mērķis patiesi ir noskaidrot labāko, ranžēšanas sistēma nedrīkst būt tāda, kurā dalībnieku secību var izkārtot kāda trešā puse, kas šajā izkārtojumā nemaz īsti neiesaistās!

Sistēma nav monotona

Arī situācijās, kad kandidāti ir tikai divi, var notikt tīšas vai netīšas manipulācijas. Aplūkosim šādu konkursu, kur mazliet labāks piedāvājums ir Lāga zeļļiem:

Protams, “Brāķis & co” gribētu uzvarēt šo konkursu. Taču viņiem skaidrs, ka finansiāla jēga pildīt šo pasūtījumu būs tikai tad, ja kopā par darbu tiks saņemtas vismaz 450 naudiņas. Nekas! Pateicoties šīs sistēmas īpatnībām, šis konkursants var pārlikt 21 naudiņu no pirmās pozīcijas uz otro un kļūt par uzvarētāju!

Un šādā, nedaudz pārkārtotā piedāvājumā pat nerastos aizdomas par nepamatotu lētumu, ko likums ļautu diskvalificēt.

Protams, ideālā gadījumā konkursants nezina par citu piedāvājumu. Bet normālā gadījumā arī konkurentu piedāvājuma uzzināšana ļautu to pārspēt tikai ar mazliet labāku piedāvājumu. Savukārt šeit mēs redzam, kā, zinot piedāvājumu, to var apspēlēt nevis ar lētāku cenu, bet speciāli piemērotu sadalījumu pa pozīcijām.

Arī nezinot konkurentu piedāvājumus, dalībniekus šī sistēma motivē iesniegt nevienmērīgus piedāvājumus, jo aprēķinos ietvertā nelinearitāte (piedāvājums nokļūst zem daļsvītras) atalgo pazemināt vienu pozīciju uz citas pozīcijas rēķina.

Piemērs no dzīves

Aprakstītie riski nav tikai teorētiski. Piemēram, pirms 4 gadiem potenciālie Dziesmu svētku biļešu tirgotāji cīnījās, katrs savā pozīcijā izmēģinot superlētuma triku. Lūk, divas interesantās pozīcijas:

Par biļešu sagatavēm viena kompānija nolēmusi prasīt eiriku, otra 19 centus (varam iztēloties, ka šis skaitlis atbilst pašizmaksai), bet trešā nolēmusi par sagatavēm atsevišķi neko neprasīt un ielikusi vienu centu. Lai nu tā būtu, varbūt viņiem tiešām grāmatvedībā tā neveidojas kā atsevišķa pozīcija, bet ir iekļauta kopā ar ko citu.

Bet izbraukuma tirdzniecības pakalpojumos, kur bija jānorāda stundas darba cena, situācja ir pavisam dīvaina, jo viens no kandidātiem piedāvājis veikt šos darbus par 50 centiem stundā. Tad jau laikam automātiski, jo arī 2018. gadā minimālā stundas alga bija lielāka par puseiri. Grūti spriest, kāpēc piedāvājums šajā pozīcijā netika atzīts par nepamatoti lētu, jo visus iepirkuma dokumentus vairs neizdodas atrast publiski pieejamus.

Viegli pamanīt, ka “Biļešu paradīze” un “Mikromaksājumi” ir katrs vienā pozīcijā nocēluši gandrīz visus punktus. Bet jāpievērš uzmanība arī blakusefektam — tā rezultātā konkrētajā pozīcijā pārējo divu dalībnieku nebūt ne vienādie piedāvājumi ir saņēmuši gandrīz vienādu punktu skaitu (tas atšķiras mazāk nekā par vienu punktu).

Uzskatīsim šos divus piedāvājumu par nepamatoti lētiem un aizstāsim tos ar otru zemāko cenu konkrētajā pozīcijā. Šis vingrinājums ir tīri hipotētisks, likumā tādi pigori nav paredzēti un nevajag ar. Bet, lūk kas sanāk:

Pēkšņi “Biļešu serviss” ir vislabākais un saņem nevis 1.26, bet 15 punktus. Izrādās, tam katrā pozīcijā bija otrs labākais piedāvājums. Bet izmantotā vērtēšanas sistēma atalgoja nevis sabalansētu piedāvājumu, bet izmaksu maksimālu salikšanu vienā pozīcijā. Neapgalvoju, ka dalībnieki to darīja ļaunprātīgi, bet šeit skaidri demonstrēts, kā viena konkurenta lētums konkrētā pozīcijā padara pārējo dalībnieku punktus nevērtīgus neatkarīgi no tā, vai piedāvājums bija patiesi dārgs, vai īstenībā tīri konkurētspējīgs.

Starp citu, līdz uzvarai šai konkursā “Biļešu servisam” pietrūka tikai nedaudz vairāk par 12 punktiem, tāpēc šo varam uzskatīt par piemēru, kur konkursa rezultātu ir izšķīrušas vērtēšanas sistēmas īpatnības.

Problēmas mērogs

Bet cik tad bieži tiek izmantota šeit aprakstītā sistēma? Vai tas nav kas ezotērisks no pagātnes? Ne gluži. Tapinot rakstu, tika pārskatīti 9. decembrī EISā publicētie iepirkumi. No 63 šai dienā publicētajiem iepirkumiem 61 bija publicēts ar nolikumu un starp tiem problemātiskā vērtēšanas sistēma tika pamanīta šajos 12:

• CSDD mēbeļu izgatavošana
• Rīgas Brīvostas darbinieku veselības apdrošināšana
• LVM dampera piegāde
• LVM buldozera piegāde
• Jēkabils novads pārtikas piegāde skolai
• LTV satura vadības sistēma
• RD dzīvokļu atjaunošana
• CSDD dīzeļdegvielas piegāde
• AADSO darbinieku veselības apdrošināšana
• Cēsu Līgatnes pārvaldes degvielas piegāde
• Liepājas rotaļu laukuma izveide
• NVA tulkošanas pakalpojumi

Negarantēju, ka šis saraksts ir izsmeļošs, jo lejuplādējot, atverot un manuāli pārlasot 63 nolikumus kāds gadījums varēja arī paslīdēt garām. Izsaku pateicību tiem dažiem, kas publicēja iepirkumus PDF formātā.

Lai arī vienas dienas konkursi nav liels iztvērums, novērotais skaits ļauj pieņemt, ka vismaz daži šādi iepirkumi tiek publicēti gandrīz katru dienu.

Dažos gadījumos labāka sistēma nav acīmredzama. Piemēram, Rīgas Brīvostas gadījumā var jautāt, kā vispār labi salīdzināt apdrošināšanas prēmijas ar pretim gūstamajiem segumiem. Toties citos iepirkumos kā LVM dampera piegāde tam vajadzētu būt pavisam triviāli — cik izmaksā, tik izmaksā, ne? Ko tur gudri dalīt pa punktiem un iegūt nelineārus fokusus ar šo haotisko sistēmu? Pielēsiet taču, cik kilometru attālumā būs jāpiegādā un attiecīgi ņemiet vērā konkrēto pozīciju nevis padariet tās manipulējamas!

Protams, vairums iepirkumu, par laimi, šo sistēmu neizmanto. Lielā daļā tā nemaz nav iespējama, bet dažos gadījumos to varētu izmantot, bet neizmanto. Labs piemērs ir RSMT frizieru piederumu iepirkums, kur tiek iegādāts lērums preču padsmit pozīcijās. Taču nolikums ir gudrs un vienkāršs — cik nu tas kopā izmaksās, to arī vērtēs. Malači! Un tādu labu piemēru īstenībā ir daudz.

Cik daudz gadījumos vērtēšanas sistēmai ir bijusi būtiska loma rezultātu izšķiršanā, šī raksta ietvaros netika pētīts. Taču iepriekšējās nodaļas gadījums liecina, ka tādi eksistē.

Kopsavilkums un nepieciešamā rīcība

Katru dienu tiek publicēti iepirkumi ar pārlieku sarežģītu vērtēšanas sistēmu, kura nenodrošina izdevīgākā piedāvājuma izvēli. Tā ne tikai pieļauj ļaunprātīgas manipulācijas (un mudina uz tādām), bet arī starp godīgiem piedāvājumiem var piekārtot tādus punktus, ka tiks izvēlēts mazāk izdevīgais. Šādai vērtēšanas sistēmai nav jātiek izmantotai nemaz.

Likumdevējs var pilnībā liegt šeit aprakstīto sistēmu un manipulācijas ar vienu vienkāršu likuma papildinājumu: kandidāta vērtējums konkursā nedrīkst būt atkarīgs no citu kandidātu piedāvājumiem. Lai arī tas neļaus konkursu veidotājiem ieviest elegantus 100 punktu griestus, labāk šo skaitlisko apaļumu nomainīsim pret garantiju, ka 107 punktus vērtais piedāvājums paliks 107 punktus vērts neatkarīgi no tā, kādu akrobātiku vienā vai citā pozīcijā izmēģinās konkurents. Protams, viss ir relatīvs, arī piedāvājumi. Taču šobrīd jauna kandidāta pievienošanās var izmainīt secību starp pārējiem un šāds likuma nosacījums šo risku likvidētu.

Savukārt Iepirkumu uzraudzības birojam neatkarīgi no likumu izmaiņām derētu ķerties pie iepirkumu uzraudzības un pārbaudīt nolikumos iekļautās ranžēšanas sistēmas. Jau tagad likums paģēr izvēlēties saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu, tāpēc jau šodien IUB varētu izbrāķēt jebkuru nolikumu ar šādu sistēmu. Un arī ar jebkuru citu sistēmu, kas ļauj izvēlēties piedāvājumu, kurš nav izdevīgākais.

Iepirkumu rakstītājiem aicinu likt aiz auss: tas, ka cits ierēdnis ir uzrakstījis iepirkumu pirms tevis, nenozīmē, ka viņš ir gudrāks un turams par paraugu. Tas, ka viņa iepirkumu IUB neizbrāķēja, negarantē, ka tur viss bijis pareizi un jēdzīgi. Galu galā arī paši IUB (1, 2, 3, 4, 5, 6) nekautrējas rādīt piemēru ar šādiem pat aprēķiniem un vismaz pirmajā gadījumā šādi iegūtie punkti par cenām ir savstarpēji summēti…

Protams, uzrakstīt labu iepirkumu ir grūti. Ir grūti izdomāt pareizu, godīgu, neapspēlējamu vērtēšanas sistēmu, kas tiešām ņems vērā gan cenu, gan kvalitāti, gan termiņus, gan potenciālo atdevi (kā tas ir, piemēram, apdrošināšanām). Ir grūti uzrakstīt visu tā, lai nepaliktu nepamanīti kādi zemūdens akmeņi. Tāpēc ideāli būtu, ja kāds kantoris sagatavotu labas vadlīnijas, pēc kurām sagatavot vērtēšanas sistēmas. Kuram kantorim tas piedien es nezinu. Vai tas ir IUB, vai Valsts kanceleja, vai kāda ministrija. Bet iepirkumā to rakstīšanu pirkt nevajadzētu :)

Jebkurā gadījumā saprotams, ka konkursu rakstītāji šo sistēmu lieto nevis aiz ļaunprātības, bet tāpēc, ka noraksta idejas no citiem nolikumiem. Un virspusēji šī sistēma nudien izskatās gudra un uzticama. Jo sarežģīta. Bet pasakiet cilvēkiem, kā darīt labāk, un viņi (atskaitot pāris ļaunprāšus) tā arī darīs!

Publicēts 2022-12-12